Mentor Latvia: Kā Tu nokļuvi biedrībā un kādēļ Tevi uzrunāja darbs ar jauniešiem, ņemot vērā to, ka Tava profesionālā darbība ir bijusi saistīta ar pavisam citu jomu – finansēm?
Lolita Cīrule: Mentor Latvia sākotnēji nokļuvu kā uzņēmuma, kurš ziedoja līdzekļus mentorprogrammas jauniešiem, pārstāve. Šajā uzņēmumā biju finanšu vadītāja un uzreiz saskatīju mentorprogrammas vērtību kontekstā ar ziedojumu novirzīšanu programmai. Uzskatu, ka ziedošanai jābūt mērķtiecīgai, un šajā gadījumā šis nosacījums izpildījās, jo rezultātā jaunieši saņēma reālu atbalstu. Mans pārstāvētais uzņēmums saskatīja programmas pievienoto vērtību. Pavisam drīz pēc tam man radās iespēja arī pievienoties biedrības valdei un kļūt par biedru, kā arī kļūt par mentori jaunietei, kas pavēra pavisam citu skatu uz manu dzīvi un dzīves vērtībām kopumā.
Pastāsti par savu mentorēšanas pieredzi. Nereti mentori atzīst, ka dalība programmā nākusi par labu viņiem pašiem un tās rezultātā daudz citādāk sākuši raudzīties uz dzīvi.
Brīdī, kad kļuvu par mentori, mana dzīve bija apmetusi kūleni, biju jaunu izaicinājumu priekšā. Sākotnēji pat šķita, ko tad es jaunietei varu dot, ja pati esmu jaunu izaicinājumu priekšā. Taču tieši šis mans dzīves posms sakrita ar to, ka tieši otrādi – man atbrīvojās daudz brīvā laika, ko varēju veltīt jaunietei. Mums bija iespēja gan nesteidzīgām tikšanās reizēm, gan iespēja vienai otru iepazīt. Es varēju būt līdzās jaunietei brīdī, kad viņa gatavojās uzsākt patstāvīgu dzīvi, tolaik viņai tuvojās 18 gadu slieksnis un aktuāli bija atrast sev dzīvesvietu.
Kādi ir Tavi lielākie ieguvumi no mentorēšanas pieredzes?
Kad es sastapu savu jaunieti Diānu, es biju ārpus komforta zonas, taču atbrīvojās laiks, ko varēju pavadīt kopā ar jaunieti. Tā nu, kopā ar viņu pavadot laiku, sapratu, cik es daudz dzīvē esmu saņēmusi, apzinājos, kādi ir man pieejamie resursi, ka turklāt vēl spēju dalīties ar citu cilvēku. Tās bija vērtīgas atziņas, kas spēcināja mani pašu. Tāpat es atskārtu, ka daudz ko varu sniegt jaunietei, kura uzaugusi internātskolā un nezināja daudz praktisku lietu.
Biju pārsteigta, ka daudzas man it kā pašsaprotamas lietas, sniedza tādu prieku jaunietei. Piemēram, pastaigas gar jūru – man tas prasīja tikai izbrīvēt laiku, bet jaunietei sniedza tādu prieku! Mentorprogrammā es uz dzīvi paskatījos no cita skatupunkta. Daudz vairāk novērtēju to, kas man ir un kā mana dzīve bija veidojusies.
Kā veidojās jūsu attiecības mentorprogrammā?
Mūsu sākotnējās sadarbības pamatā bija sarunas, pastaigas un kafejnīcu apmeklējums. Mēs daudz sarunājāmies, es uzdevu jautājumus par Diānas redzējumu uz dzīvi, par to, kā viņai ikdienā klājas, kas viņai ir svarīgi. Mana pieeja nebija caur pamācīšanu kaut kādā veidā iedarboties uz jaunieti. Mēs drīzāk pārrunājām viņas izaicinājumus, caur diskusiju es dalījos ar savu redzējumu par konkrēto jautājumu. Ātri vien sapratu, ka vislabāk sagaidīt brīdi, ka jaunietis pats prasa padomu, dalās ar savām sajūtām. Mūsu attiecības veidojās dabiski, brīvi, ļāvu jaunietei paust savas pārdomas un sajūtas, bieži īstenojām aktivitātes, ko viņa kādreiz bija vēlējusies izdarīt.
Spilgti atmiņā palikusi kāda reize, kad Diāna ierosināja izbraucienu ar karuseļiem. Lai gan jaunietei bija jau 18 gadu, viņa ne reizi nebija bijusi karuseļos. Viņas prieks par šo aktivitāti kopā bija tik liels, ka joprojām to atceros. Šķietami tik vienkārša lieta spēj tik ļoti aizraut jaunieti. Mani tas pārsteidza.
Vai jūs mēdzat sazināties arī tagad, kad kopš mentorprogrammas ir aizritējuši astoņi gadi?
Jā, mēs joprojām sazināmies, šad tad arī satiekamies. Nu jau Diānu uztveru kā savu draugu. Šobrīd jauniete jau nodibinājusi pati savu ģimeni. Tagad varu teikt, ka aktivitāte nāk no viņas puses vairāk. Ja kādu laiku starp mums nav bijusi saziņa, viņa uzraksta pirmā, painteresējas, kā man klājas. Man ir prieks, ka šo gadu laikā Diāna ir savā ziņā izaugusi no tās vides, kurā viņa bija sākotnēji. Viņa saprot, ka vēlas dzīvot skaisti, apzinās, ka ir vajadzīgs darbs un ir jāstrādā, lai to īstenotu. Tas, ko es tagad jūtu, ka laikā, kad uzsākām sadarbību, es Diānai iedevu to sajūtu, ka esmu līdzās, ka ir cilvēks, kuram rūp, kas ar viņu notiek. Pamanīju, ka viņai ir tik svarīgi, ka ir kāds, kuram vispār interesē, kas ar viņu notiek. Man ir prieks un gandarījums, ka varēju būt viņai līdzās laikā, kad notika jaunietes pāreja uz pieaugušo dzīvi.
Lolita, kā Tu pēc nu jau vairākiem gadiem saredzi nepieciešamību ieguldīt jauniešos no ārpusģimenes aprūpes?
Pašlaik, nu jau atskatoties uz savu pieredzi sadarbībā ar jaunieti, kurai trūka ģimenes atbalsta, redzu, ka tā ir absolūta nepieciešamība – atbalstīt jauniešus, kuri nav saņēmuši pašu pamatu, attiecības un rūpes ģimenē, tik ļoti vajadzīgo drošības sajūtu bērnībā. Tas ir milzīgs ieguldījums jaunieša nākotnē – tagad sniegt viņam to atbalstu, kas var spēcināt viņu ceļā uz pieaugušā dzīvi. Mēs nevaram aizstāt jaunieša vecākus, taču varam atklāt jaunietim būtisku pieredzi, kas var ietekmēt viņa virzību un sekmēt labāku lēmumu pieņemšanu jaunieša nākotnei, lai viņš pats tālāk varētu spēt veidot savu dzīvi. Manuprāt, mentora uzdevums ir iedot jaunietim to vērtības sajūtu – ka viņš ir pats par sevi vērtība, neskatoties uz to, ka dzīves apstākļi ir izveidojušies sarežģītāki.
Tu joprojām esi saistīta ar Mentor Latvia, esot biedra statusā. Kāda ir Tava motivācija būt par biedru?
Iepriekš Mentor Latvia esmu bijusi arī administratīvā vadītāja, un pēc šī posma man nekad nav bijusi sajūta, ka sadarbība būtu jāpārtrauc. Es vienkārši turpinu būt biedrībā, mani interesē tajā notiekošie procesi, sekoju līdzi attīstības jautājumiem, labprāt iesaistos un sniedzu savu ieguldījumu, ja tas nepieciešams ar savu pieredzi un skatījumu. Laiks, kopš esmu bijusi saistīta ar Mentor Latvia, ir bijis man svarīgs un joprojām tā tas ir.
Uzskatu, ka biedrībā darbojoties kā biedram, ir iespējams iegūt unikālu pieredzi, – tādu, ko citur nevar iegūt. Te ir gan darbošanās sociālajā jomā, gan biedrības attīstībā, un tas ir patiesi aizraujoši. Turklāt virsmērķis šim visam ir jauniešu no ārpus ģimenes aprūpes izaugsme un atbalstīšana, kas ir svētīgs darbs.
Kam Tu ieteiktu kļūt par Mentor Latvia biedru un kāds no tā ir ieguvums?
Es visnotaļ ieteiktu kļūt par Mentor Latvia biedriem tiem, kuri vēlas dot kaut ko sabiedrībai, jauniešiem, bet nejūt sevī resursu būt par mentoru, jo tas tomēr prasa nedalītu uzmanību, brīvā laika veltīšanu un ilgtermiņa sadarbības iespēju. Mentor Latvia biedra statuss noteikti ir tiem cilvēkiem, kuri vēlas dot savu ieguldījumu, radīt sociālu ietekmi sabiedrībā, un šeit tas ir iespējams!
Ko Tu novēli mūsu jauniešiem, mentoriem un biedriem?
Jauniešiem un mentoriem es novēlu satikt vienam otru. Lai joprojām jaunietis atrod savu, īsto mentoru. Savukārt katrs pieaugušais, kurš kļūst par mentoru, lai atrod savu īsto jaunieti.
Pārējiem, kuri apsver iespēju iesaistīties organizācijas darbībā un kļūt par biedriem, novēlu uzdrīkstēties, nešaubīties, ja tāda doma radusies, tas ir īstais virziens, kurā var gūt dodot!