Paulai ir 19 gadi. Viņa studē Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē. Aiz jaunietes siltā smaida un pārliecinošās balss slēpjas stāsts par ilgstošu un neatlaidīgu darbu ar sevi: no depresijas pazīmēm, paškaitējuma un ēšanas traucējumu slazda – līdz terapijai un apzinātai ikdienas paradumu maiņai. Kā atpazīt trauksmes signālus, kāpēc palīdzību meklēt nav kauns un kā soli pa solim atgūt sajūtu: “Es tieku galā.”
Paula vēlas dalīties ar savu pieredzi, lai iedvesmotu un iedrošinātu citus jauniešus, kuri ir saskārušies ar līdzīgu pieredzi.
Paula šodien
Paula ir tikko sākusi studijas un saka, ka pirmās nedēļas bijušas ļoti intensīvas:
“Sapratu, ka tas nebūs viegli, taču ir ļoti interesanti.”
Viņa vēl tikai meklē savu profesionālo virzienu, taču bakalaura grādu tiesību zinātnēs redz kā stabilu pamatu. Paralēli domā par iesaisti studentu pašpārvaldē un cenšas atrast laiku gan mācībām, gan ārpusskolas aktivitātēm.
Brīvajā laikā Paulai patīk satikties ar draugiem, apmeklēt teātri, kino un izstādes.
“Galvenais ir nepadoties un nezaudēt budžeta vietu. Man tas nozīmē cītīgi strādāt un pārdomāti sabalansēt slodzi,” viņa saka.
Kad tas nav tikai slikts garastāvoklis: depresijas pazīmes
Paula atzīst, ka emocionāli sāka justies arvien sliktāk brīdī, kad attiecībās ar draugu parādījās nepārtraukti strīdi. Viņa bieži izjuta vainas sajūtu un zaudēja ticību sev.
Kas notika ar Paulu:
- ikdienas raudāšana un sajūta, ka nekas nesagādā prieku;
- intereses zudums par it visu, kas notiek apkārt;
- personīgās higiēnas un istabas atstāšana novārtā;
- uzmācīgas domas par nāvi un bailes pazaudēt tuvos;
- izjūta, ka “pat eksistēt kļūst par pienākumu”.
Paula atzīst, ka pat smagākajā brīdī, kas bija arī lūzuma punkts, viņa pati nesaprata, ka tās ir depresijas pazīmes. Apziņa atnāca vēlāk – skatoties fotogrāfijas, kuras viņa bija uzņēmusi, kad jutās vissliktāk. Viņa pati sevi nepazina.
“Man nebija motivācijas pat iet dušā vai tīrīt zobus. Likās – viss ir slikti, un es to nespēju ietekmēt. Man bija uzmācīgas domas par nāvi un pastāvīgas bailes pazaudēt tuvos. Katru vakaru ejot gulēt, domāju, ka mana mamma varētu nomirt, un tā doma mani sagrāva.”
Viņa atceras, ka tajā laikā katrs sīkums kļuva par pienākumu – piecelties, paēst, iet gulēt – viss šķita kā smags uzdevums.
“Es atceros, ka man visgrūtāk bija vienkārši būt – eksistēt. Man nebija tā, ka es gribētu mirt, bet pati eksistence šķita kā pienākums, kuru es nespēju pildīt.”
Izraisītāji un fons: toksiskas attiecības, pandēmija un sociālie tīkli
Smagākais posms sakrita ar Covid-19 laiku un attālinātajām mācībām, kas, kā saka Paula, “izslēdza mani no pasaules”. Sajūtas saasināja tolaik toksiskās attiecības ar puisi. Viņa nejutās brīva, un tas kļuva par centrālo spriedzes avotu.
Vēlāk pakāpeniski izveidojās ēšanas traucējumi, kas izpaudās, kā apsēstība ar svaru un ēdiena kontrole, sevis salīdzināšana ar citiem.
“Tas sākās laikā, kad manā ģimenē notika pārmaiņas. Skolā man bija draudzene, kura visiem atklāti stāstīja: “Man ir ēšanas traucējumi, es esmu resna.” Reāli viņa nebija resna, bet es biju lielāka auguma. Tad man galvā sāka griezties doma – ja viņa par sevi saka, ka ir resna, tad kāda es izskatos? Sākumā es vienkārši gribēju nomest svaru, bet tas ātri pārtapa par apsēstību. Skatījos TikTok video, kur cilvēki dalījās ar bīstamiem ēšanas paradumiem, un tas man likās normāli.”
Tikai vēlāk, ejot terapijā, viņa saprata – tas nebija par ēdienu, bet par vēlmi kontrolēt kaut vienu savas dzīves jomu, kamēr viss pārējais bruka.
Lūzuma punkts: lēmums meklēt palīdzību
Ar mammu par savām sajūtām runāt bija grūti – Paulai likās, ka, daloties savās sāpēs, viņa liks mammai justies vainīgai vai nepietiekami labai mammai, un tas jaunietei radīja papildu smagumu. Tomēr, saprotot, ka ar to vairs pati netiek galā, Paula saņēmās un runāja ar mammu.
Tālāk sekoja terapija pie psihologa, kas deva drošību un palīdzēja ieraudzīt depresijas cēloņus. Terapeits ieteica trīs metodes – rakstīt dienasgrāmatu, meditēt un rakstīt vēstules.
Sākumā tas šķita muļķīgi, taču Paula saka:
“ Tā ir vienkārša, bet iedarbīga metode, kas palīdz atritināt savu emociju kamolu. Regulāra rakstīšana palīdz atbrīvoties no emocijām. Ja neko nemēģināsi, nekas nemainīsies.”
Atlabšana: mazi, konsekventi soļi
Kas palīdzēja Paulai:
- palīdzības meklēšana un terapija;
- svaigs gaiss, kustība un pastaigas;
- toksisko attiecību pārtraukšana;
- savu vajadzību izvirzīšana pirmajā vietā;
- ikdienas ritma un hobiju atgūšana (ģitāra, zīmēšana, lasīšana);
- apzināta “mentālās veselības higiēna” arī tad, kad jūtas labi.
Paula: “Depresija rodas pakāpeniski un pazūd pakāpeniski. Tas ir darbs ar sevi – un tas turpinās arī tad, kad jūties labi.”
Kas nepalīdzēja
Paula stāsta, ka viņai it nemaz nepalīdzēja, ja pieaugušie viņas sāpes “samazināja” ar frāzēm ‘citiem ir sliktāk’ vai ‘tas nav nekas traks’ – tajā brīdī šķita, ka viņas sāpes tiek noniecinātas.
Ko Paula gribētu, lai pieaugušie saprastu
- Nesamaziniet jaunieša sāpes ar frāzēm “citiem ir sliktāk”. Tas nepalīdz.
- Klausieties – bieži vajag tikai būt līdzās un ļaut runāt.
- Neuzspiediet risinājumus, bet atbalstiet palīdzības meklēšanā.
Paula: “Dažkārt nepieciešams tikai kāds, kas patiesi ieklausās.”
Ko Paula iesaka jauniešiem, kuri jūtas līdzīgi
- Palīdzību meklēt nav kauns – tas ir spēka, nevis vājuma apliecinājums.
- Tavas sajūtas ir nozīmīgas.
- Nesalīdzini – tava pieredze ir nozīmīga pat tad, ja šķiet, ka citam ir smagāk.
- Pamēģini metodes, kas sākumā šķiet muļķīgas: rakstīšana, pastaigas, pateicības.
- Rūpējies par sevi arī tad, kad viss ir labi.
Paula atdzīst: “Būt ‘savtīgai’ grūtā brīdī nozīmēja iemācīties rūpēties par sevi.”
Paulas pieredze rāda, ka izkļūšana no depresīvām sajūtām nav viena cilvēka varoņdarbs, taču mazu soļu un lēmumu virkne – kustēties, pārtraukt neveselīgas attiecības, lūgt palīdzību, veidot dienas ritmu un mācīties atpazīt savas vajadzības.
“Man joprojām ir bail, ka grūtāki brīži varētu atgriezties, taču tagad man ir instrumenti, kā ar to tikt galā,” smaidot saka Paula.