Ar Daci saruna raisās viegli. Vieglums, šķiet, ir viņas būtība. Dace ir pārliecināta, ka darbs ar mazāk aizsargātiem jauniešiem ir svēta lieta un tam ir liela jēga un nozīme ilgtermiņā. Viņa tic, ka individuālais mentorings sniedz vislielāko vērtību, jo tas ir divpusējs process un veido cieņpilnas attiecības starp mentoru un jaunieti.
Dace, pastāsti, kā radās ideja par “Mentor Latvia” izveidi? Kas bija iedvesmas avots?
Vēsturiski tas nav saistīts ar mani. Tajā laikā strādāju “SEB banka” grupā. 2006. gadā piedalījos augstākās vadības menedžmenta apmācībās Walenberga institūtā. Jau tad redzēju, ka “SEB banka” Zviedrijā sadarbojas ar “Mentor Sweden” organizāciju, ko atbalstīja Zviedrijas karaliene Silvija. “SEB banka” sponsorēšanas stratēģija paredzēja atbalstīt mentoru organizācijas tajās valstīs, kur tā darbojas, ieskaitot Baltijas valstis. Sākotnējais “Mentor Latvia” finansējums nāca no “SEB banka” un pati programma nāk no Zviedrijas – adaptēta gan Eiropā, gan Amerikā.
Pirms “Mentor Latvia” dibināšanas banka šo programmu piedāvāja saviem darbiniekiem. Es, protams, kā vienmēr visur iesaistījos, jo mana pārliecība ir tāda: ja es varu kaut ko palīdzēt, es palīdzu. Mentorprogrammā saskatīju lielu jēgu. Tas arī bija mans pašizaugsmes periods, kad daudzas lietas uztvēru saasināti un man bija pārliecība, ka es kā indivīds varu kaut ko patiesi ietekmēt. Lūk, un tad es pieteicos par brīvprātīgo mentoru, un psihologs mani saveda kopā ar Lieni, ar kuru kopā gadu piedalījos mentorprogrammā. Protams, sākumā es arī nezināju, kā runāt ar jaunieti, kura aug ārpus ģimenes. Taču mēs ļoti ātri izveidojām kontaktu, atradām kopīgu valodu un intereses.
Vienvārdsakot, “SEB banka” dibināja šo organizāciju.
Kurā brīdī tu pārņēmi organizācijas vadību?
Man, kā aktīvam biedram, “SEB banka” piedāvāja kopā ar Aleksandru Čaksti parakstīt organizācijas dibināšanas līgumu. Iespējams, mani izraudzīja arī tādēļ, ka mums ar Lieni ļoti labi veicās sadarbība programmas laikā. Amizanti ir tas, ka toreiz īsti nemaz nesapratu, ka tas vairs praktiski nebūs bankas projekts, bet gan patstāvīga organizācija.
Kā organizācija attīstījās pēc tam? Kas notika tālāk?
Mēs sākām rīkoties. Aleksandrs sarunāja trīs gadu finansējumu no karalienes Silvijas fonda. Latvijā finansējumu nav tik viegli dabūt kā Zviedrijā, un summas ir pavisam citas. Vēlāk uzrunājām uzņēmumu “Rimi”, kas mūs atbalsta vēl šodien, izvietojot veikalos ziedojumu kastītes, un turpinājām strādāt. Bija sarežģītāki un vieglāki brīži, kā jau visās organizācijās. Protams, šī neziņa, vai izdosies piesaistīt finansējumu, ietekmēja un joprojām ietekmē programmu vadītājus, kuri ir atslēgas cilvēki organizācijā, jo viņi strādā ar jauniešiem un mentoriem. Mēs uzņemamies atbildību par jauniešiem un to, ko viņiem solām.
Toreiz mana izpratne par to, kā šādu organizāciju vadīt, bija tuvu nullei. Es zināju, kā vadīt biznesu, bet nevalstiskais sektors, brīvprātīgā darba organizāciju vide – tas viss man bija svešs. Taču zviedru kolēģi ieteica skatīties uz programmu kā uz pakalpojumu, līdzīgi kā biznesā, ar domu – kam mēs varētu “pārdot” šo ideju. Solīti pa solītim, gadu no gada mēs turpinājām pastāvēt, pat pārdzīvojām pandēmiju. Nu, es taču nevaru padoties (smejas)! Bija arī laiks, kad kopā ar uzņēmējiem rīkojām labdarības izsoles. Un redzi, pamazām, pamazām mēs arī uzņēmēju vidē kļuvām vairāk atpazīstami. Tā arī mūsu vēsture veidojās.
Pandēmijas laikā darbību pārtrauca Mentor organizācija Anglijā. Kā redzams, pat starptautiskajā vidē, kur ir pavisam cita ziedošanas kultūra, izpratne par brīvprātīgo darbu, tradīcijas un finanšu iespējas, nav nemaz tik viegli pastāvēt. Taču mēs izturējām arī šo laiku. Un tad sākās karš. Kādi sponsori?! Visi pievērsās Ukrainai, vai ne? Tu pat nevari iepīkstēties, ka arī jauniešiem, kuriem pietrūkst ģimenes rūpes, ir tieši tagad nepieciešams atbalsts. Jo viņiem nav neviena, kas iedrošinātu.
Tā visa rezultātā sapratām, ka papildus mentorprogrammas vadītājam, organizācijā ir nepieciešams atbildīgais cilvēks tieši par finansējuma piesaisti. Uzrunājām Edīti Zvirbuli, kura toreiz organizācijā darbojās kā brīvprātīgā mentore. Viņa piekrita kļūt par “Mentor Latvia” biedrības izpilddirektori. Programmu vadītājs turpināja rūpēties par jauniešiem un mentoriem, un par komunikāciju un pasākumu organizēšanu bija atbildīgs vēl trešais cilvēks. Tādā veidā mēs gadā varējām atbalstīt mazliet vairāk nekā 30 jauniešus. Šodien tie ir jau vairāk nekā 70 jaunieši gadā, kuriem mēs palīdzam. Jebkurā gadījumā tas ir pietiekami dārgs pakalpojums. Cik ilgi cilvēki var strādāt bez atalgojuma? Mēs nevaram prasīt, lai cilvēks šādu darbu ilgstoši veic bez atlīdzības. Tā tas nedarbojas. Mums katram par savu darbu ir jāsaņem kaut kas atpakaļ. Jā, tas ir milzu gandarījums par darbu, ko dari, taču ir arī jānopelna iztikai. Organizācijas ikdienas darba nodrošināšana ir profesionāls darbs.
Būtībā mēs kā organizācija darām pašvaldību sociālo dienestu darbu. Saprotams, pašvaldībām jau nav instrumentu, un neviens pat programmu vai struktūru, kā strādāt, viņiem neiedod. Mēs savu mentorprogrammu varētu integrēt pašvaldībās un, iespējams, pat pārraudzīt, lai pašvaldības varētu darboties pēc pārbaudītiem un stabiliem principiem. Mūsu mentorprogramma ir pierādījusi savas eksistences jēgu. Man tas šķiet tik vienkārši.
Kas bija un ir tava lielākā motivācija šo visu darīt un turpināt? Tu vēl joprojām darbojies organizācijā.
Pārliecība, ka tas ir nepieciešams, ka tā ir vajadzīga lieta. To es jau redzēju pirmajā gadā, piedaloties šajā programmā, jo pareizi jau Liene (Daces mentorējamā jauniete) teica – mantas, ko iedod ārpusģimenes aprūpes mājā, ir viena lieta, bet ir vajadzīgs atbalsts un cilvēks, kas kaut vai vienkārši uzklausa, ar ko var parunāties un kam var paprasīt padomu.
Šogad Liene, iedomājies, cik gadi pagājuši, man zvana, jo viņa pirmo reizi piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Viņa stāsta, ka lasa partiju programmas, bet nav skaidrs, par ko īsti balsot. Viņai nav kam pajautāt. Viņa ar vīru sēž, un viņiem abiem nav neviena, ar ko šādas lietas pārrunāt – vīram arī agrīni mamma mirusi. Viņiem nav bijis neviens, kas rādītu piemēru, kā domāt par šo. Es tiešām ļoti priecājos, ka viņi man zvana un jautā. Ir svarīgi, ka ir iespēja tā vienkārši aprunāties, apmainīties domām un viedokļiem. Spēja kritiski domāt ir būtiska. Tāda vienkārša saruna ir tas, kas šiem jauniešiem patiesi pietrūkst. Tādos brīžos tu saproti, ka dari svētīgu darbu un ka šai organizācijai tas ir ielikts pašā “gēnā”. Šī Zviedrijā izstrādātā programma ir tiešām gudra. Mēs šo programmu neesam mainījuši, esam pieturējušies pie vēsturiski izveidotā modeļa, kas strādā. Zviedrija ir “apēdusi pudu sāls”, lai sabiedrību integrētu. Zviedrija kā sabiedrība cenšas integrēt bēgļus no citām valstīm, kas absolūti nepieder pie viņu kultūras. Protams, tas nenotiek viegli. Taču šeit ir runa par mūsu pašu latviešu bērniem. Es uzskatu, ka savus bērnus mēs varam atbalstīt un mums tie ir jāatbalsta.
Jau daudzus gadus atpakaļ piedalījos līderības programmā, kas izaicināja mūs īstenot sociālu projektu bez naudas vai jebkādiem citiem resursiem, izņemot pildspalvu un papīru. Grupā bijām trīs cilvēki. Mūsu uzdevums bija izdomāt sociālu projektu un īstenot to nepilnas dienas laikā. Nolēmām, ka vēlamies palīdzēt cilvēkiem cietumā, nosūtot grāmatas viņu bibliotēkai, lai viņiem būtu iespēja lasīt un tādējādi, iespējams, mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Kā to realizēt? Man ienāca prātā tāda ideja –ieiet grāmatu veikalā un paprasīt atļauju uzrunāt klientus, kuri pērk sev grāmatu, lūdzot viņus nopirkt vēl vienu grāmatu Daugavpils cietuma ieslodzītajiem. Un tā mēs savācām grāmatas. Tas nemaz nebija grūti. Cilvēki labprāt iesaistījās un bija gatavi nopirkt vēl vienu grāmatu. Pat kases darbiniece piedāvāja palīdzību, sakot, ka viņu baznīcā ir koncertgrupa, kas varētu palīdzēt citos projektos. Cilvēki paši piedāvāja savu atbalstu. Tajā brīdī sapratu, ka sabiedrība vēlas iesaistīties, taču bieži vien nezina, kā to darīt, vai neiedomājas, ka tas nemaz nav tik sarežģīti un ka tam ne vienmēr ir nepieciešami milzīgi resursi.
Tas, ka redzu līdzcilvēku vēlmi iesaistīties, man nav ļāvis šai organizācijai atmest ar roku, bet gan mudinājis meklēt iespējas, kā pastāvēt un attīstīties. Un šo Zviedrijā izveidoto mentoringa programmu caur mūsu organizāciju iedot gan tiem cilvēkiem, kas grib ziedot savu laiku, gan arī jauniešiem, kuri meklē atbalstu un vēlas augt. Svarīgi ir tas, ka mēs nepiespiežam jauniešus, mēs dodam viņiem brīvu izvēli un viņi paši pie mums atnāk. Brīvā griba ir visa pamatā.
Kādēļ uzņēmumiem būtu jāpiedalās šāda veida iniciatīvās? Kā viņu iesaiste var veicināt pārmaiņas?
Tā ir konkurētspējīga priekšrocība, ko uzņēmums var piedāvāt saviem darbiniekiem.
Tas, kā mēs “SEB bankā” to organizējām, bija šādi: darbiniekiem, kuri piedalījās šajā programmā, mēs ļāvām to darīt arī darba laikā. Neatņemot neko no laika, ko viņi velta savām ģimenēm, jo mēs zinām, ka, strādājot astoņas vai deviņas stundas dienā, ģimenēm bieži vien paliek tieši tik, cik paliek. Ja šis laiks vēl ir jāvelta sociālajam darbam ārpus ģimenes, tad ir lieliski, ja darba vieta ir pretimnākoša un brīvprātīgo darbu atbalstoša. Otrkārt, organizācijā rodas pārliecība, ka tas ir svētīgi.
Šobrīd Eiropā uzņēmējdarbība darbojas saskaņā ar ilgtspējas regulāciju (ESG), kas ietver atbildību pret vidi, sociālo aspektu un labu pārvaldību. Cik daudz uzņēmumu ir gatavi būt atbildīgi sabiedrības locekļi? Ne tikai attiecībā pret saviem darbiniekiem, kas ietilpst šajā “S” (sociālajā aspektā), bet arī pret sabiedrību ārpus sava uzņēmuma. Šo mazāk aizsargāto jauniešu iespējas nav tādas kā mums, kam ir ģimene. Bieži vien arī jauniešiem, kuri dzīvo ģimenē, ir nepieciešama mentorprogramma. Arī Zviedrijā viņi praktizē šo programmu ģimenes jauniešiem.
Daudzas organizācijas domā, kā šo regulējumu ieviest. Ir organizācijas, kuras jau sākotnēji meklēja šo sociālo aspektu, lai to integrētu savā darbībā. Piemēram, “SEB banka” jau vairākus gadus atpakaļ ieviesa papildus apmaksātu brīvdienu brīvprātīgā darba veikšanai. Šajā dienā var veikt kādu sociāli atbildīgu darbu. Vienalga, vai tā būtu palīdzība kaķu vai suņu patversmē, vai kļūšana par brīvprātīgo mentoru.
Manuprāt, arvien vairāk uzņēmumu iesaistās šādā kustībā. Kā jau teicu, tā ir konkurētspējīga priekšrocība, ko piedāvāt saviem darbiniekiem.
Tātad būt sociāli atbildīgam uzņēmumam ir vērtīgi arī raugoties no darbinieka perspektīvas.
Jā, viena lieta ir maksāt algu, taču pavisam cita lieta ir uzņēmuma vērtības. Arvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas strādāt uzņēmumos, kuru vērtības saskan ar viņu pašu uzskatiem. Ja viņi var caur savu darba vietu īstenot arī savas dzīves sociālo aspektu, tas kļūst par lielisku motivāciju. Piemēram, man tas vienmēr ir bijis un joprojām ir ļoti svarīgi. Es domāju, ja darba devēji piedāvā iespējas, tad cilvēki noteikti iesaistīsies. Cilvēkam vienkārši jāspēj sajust, ka viņš var darīt kaut ko nozīmīgu. Vai tas nav skaisti?
Kādi ir lielākie izaicinājumi, runājot ar uzņēmumiem par atbalsta sniegšanu organizācijai?
Mēs paņēmām smagāko segmentu Latvijā. Lietuvā izvēlējās strādāt ar skolu jauniešiem, tāpat kā Zviedrijā. Esmu dziļi pārliecināta, ka mūsu praktizētais individuālais mentorings ir visvērtīgākais.
Grūtākais, meklējot atbalstu uzņēmēju vidē, ir izmērīt ietekmi. Tas ir ilglaicīgs process, kad ietekme ir redzama tikai pēc laika, reizēm pat pēc vairākiem gadiem, kad jaunietis jau ir pieaudzis un izveidojis savu dzīvi. Tad viņš var izvērtēt programmas ietekmi. Neviens uz paplātes neko neatnesīs, arī laimi ne. Pašam ir jāatrod resursi sevī un jāstrādā. Mentorprogramma var iedot motivāciju un mentorings parāda, cik liela ietekme var būt vienam cilvēkam. Tas var radīt lielu rezonansi. Manam dēlam toreiz bija 21 vai 22 gadi, kad mēs kopā ar manu mentorējamo jaunieti Lieni aizgājām pusdienās. Un pēc tam dēls saka: “Ja Lienei vajag kaut ko palīdzēt vai aizvest kaut kur, es esmu gatavs palīdzēt.” Arī manam dēlam iepazīšanās ar jaunieti, kura auga bez vecāku gādības, mainīja izpratni par lietu kārtību, ļāva pieaugt un uzņemties atbildību.
Programma ietekmē ne tikai tos jauniešus, kuriem tā palīdz, bet arī katra mentora ģimeni, bērnus, un maina arī viņus. Protams, ir bijušas gan daudzas veiksmīgas, gan mazāk veiksmīgas pieredzes, kad attiecības neturpinās, taču kopumā mēs ietekmi līdz galam tāpat nezinām. Cik tas ietekmējis cilvēku pašu, kas piedalījies, cik viņa ģimeni un cik jaunieti. Grūti to izmērīt — ne tā kā klimata emisijas var izmērīt. Mentoringa ietekme ir smalka. Tas ir social impact (sociālā ietekme), un to nav tik viegli izmērīt. Taču, zinot, ka tu dari labu darbu, ka tā ir šī sociālā ietekme, ko tu radi, rodas jēgpilna un laba sajūta.
Ļoti priecājos, ka uzsākām sadarbību ar Edīti Zvirbuli – pašreizējo organizācijas vadītāju, jo viņa ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks, kas spēj uzrunāt sirdis. Kad cilvēki sadzird mūsu vēstījumu, viņi redz iespēju. Tieši tāpat ir ar uzņēmumiem. Ja mūsu mērķis viņus uzrunā, viņi iekļauj atbalstu savā sociālajā stratēģijā. Nu, cik tad mums vajag? Mums vajag kādus pastāvīgus desmit uzņēmumus, desmit partnerus, kas katrs spētu atbalstīt mūsu organizāciju ar desmit tūkstošiem eiro gadā. Ja tā padomā, tas nav nemaz tik daudz, vai ne? Pat 1000 eur mēnesī nesanāk.
Labi, mēs neizglābsim visus jauniešus, bet … Ir tāds stāsts par gados vecu kungu, kurš iet gar jūras krastu un krastā izskalotās jūras zvaigznes met atpakaļ ūdenī. Kāds jauns cilvēks iet garām un jautā: “Kāpēc tu met tās atpakaļ? Tu visas tāpat neizglābsi.” Uz to vīrs atbild: “Bet šo konkrēto es esmu izglābis.”
Mēs esam tieši tāda organizācija. Mēs nevaram izglābt visus, taču tos, kuriem mēs palīdzam, mēs viņiem dodam iespēju paskatīties uz savu dzīvi citādāk un veidot to labāku.
Ko var darīt cilvēks, ja viņam nav daudz resursu, taču viņš vēlas palīdzēt? Kā viņš var iesaistīties?
Piemēram, kā mentors. Ja cilvēkam ir cilvēkkapitāls un vērtību sistēma, viņš jau var sniegt nozīmīgu palīdzību. Tas ir tas, ko Liene (Daces mentorējamā jauniete) arī tikko teica. Jaunietim nevajag mantas, saproti, viņam vajag elementāru uzmanību – ka kāds viņā ieklausās, ka kāds palīdz atrisināt kādu problēmu. Piemēram, kad Liene pēdējā brīdī izlēma iestāties augstskolā, viņa gandrīz nesaņēma studējošā kredītu, jo administratore teica, ka viņa vairs nepaspēs – tā bija pēdējā diena dokumentu iesniegšanai. Es viņai teicu: “Kā beidzies? Vēl šodien ir laiks! Nekas nav beidzies, ir jāmēģina līdz pēdējam.” Un viņa vienā dienā visu sakārtoja un iestājās augstskolā. Bet saproti, ja es viņu nebūtu aizstūmusi?!
Tieši šādos brīžos saproti, ka mēs katrs varam palīdzēt un ka mēs kā organizācija darām tiešām svētīgu darbu.
“Mentor Latvia” palīdz janiešiem caur mentorprogrammu. Kādēļ, tavuprāt, mentorings ir svarīgs? Kā tas ietekmē gan mentoru, gan jauniešu dzīvi?
Mentorings ir divvirzienu process. Tas mudina domāt, rīkoties un pašam pieņemt lēmumus. Tas nav direktīvs, tāpat kā koučings. Tas ir par atbalsta sniegšanu, sapratni, idejām un atbalstošu attieksmi. Mentorings ir ļoti vērtīgs no tāda viedokļa, ka tu neiedod mentorējamajam, mūsu gadījumā mazāk aizsargātam jaunietim, gatavu risinājumu. Mentorprogramma attīsta abas puses.
Man šķiet, ka mentorings ir tieši tas, caur kura prizmu ir visvieglāk palīdzēt, saglabājot un attīstot cilvēka personību un viņa vēlmi darīt. Jauniešiem tas ir ļoti vajadzīgs, tāpat kā mums – pieaugušajiem. Tās ir tādas pavisam vienkāršas lietas.
Uzskatu, ka tas, ko mēs organizācijā darām, veidojot gan kopīgos jauniešu un mentoru pasākumus, gan sniedzot individuālu atbalstu, ir viena otru papildinošas lietas. Mūsu mentorprogramma, manuprāt, ir ļoti brīnišķīga. Kāpēc izgudrot divriteni, ja Zviedrijā šī programma ir profesionāli izstrādāta?
Klausoties tevī rodas pārliecība, ka mentoringam un šai programmai ir nākotne.
Jā, pilnīgi noteikti, citādi jaunieši savu alternatīvo “mentoringu” meklēs un atradīs kaut kur citur, piemāram, internetā, kur viņi iespējams nespēs kritiski izvērtēt, kas ir kas. Šobrīd ir informācijas laikmets! Ir tik viegli vadīt cilvēkus, kuriem nav sava stipra viedokļa vai nostājas, kuri šaubās un nezina, kā domāt plašāk, un kuri savu pieredzi smeļas tikai no ierobežotas vides, kurā tie atrodas. Viņus ir viegli ietekmēt — ļoti viegli. Un tas ir risks. Šiem jauniešiem ir vieglāk “noiet no ceļa” un noziedzīgā pasaulē tieši šādus jauniešus aktīvi meklē.
Manuprāt, mentorings ir īstā metode, jo tajā ir arī savstarpējās cieņas elements. Mentoram ir jāciena jaunietis, un, gluži tāpat, caur mentora attieksmi jaunietis iemācās cienīt otru cilvēku. Veidojas izpratne par spēju klausīties un uzklausīt, kas ir ļoti skaisti. Mentoringam ir ļoti jēgpilna būtība, kas balstīta savstarpējā sadarbībā.
Dace, pastāsti kāds ir tavs lielākais sapnis attiecībā uz “Mentor Latvia” nākotni?
Es domāju, ka mēs būtībā darām sociālā dienesta darbu. Mans sapnis ir, ka visā Latvijā, katrā reģionā, paši tur dzīvojošie cilvēki atbalsta un palīdz saviem reģiona jauniešiem. Ka jauniešiem savās mājās ir iespēja saņemt atbalstu un izaugt par labākiem, pilnvērtīgākiem sabiedrības locekļiem. Ka reģions pats iesaistās un savā pašvaldībā realizē mentorprogrammu ar mūsu uzraudzību. Mēs nodotu programmu sociālajiem dienestiem, un viņi to ieviestu savā darbā. Jā, tas ir mans sapnis par mentorprogrammu reģionos. Tāpēc ir sāpīgi dzirdēt valdības lēmumu par finansējuma samazināšanu, jo pašvaldības nevēlas iedziļināties un nesaprot, kā to realizēt. Mēs paši apdalām savus jauniešus, un runa nav tikai par jauniešiem, kuriem nav ģimenes vai, kuru ģimenes nespēj palīdzēt. Runa ir par ikvienu jaunieti.
Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ikvienam vajadzētu iesaistīties, vai ne?
Jā, gan uzņēmumiem, gan cilvēkiem individuāli. Tu to vari darīt jebkurā līmenī.
Visam valsts administratīvajam aparātam vajadzētu domāt un vēlēties izdarīt labāko, kas iespējams, lai jaunieši saņemtu atbalstu tieši tad, kad viņiem tas ir nepieciešams, lai viņiem nav mēnešiem jāgaida. Lai tomēr šī programma (mentorprogramma jauniešiem vecumā no 18 gadiem) attīstītos un pilnveidotos, jo tā ir patiesi vērtīga.
Ne velti sakām, ka jaunieši ir tie, kas turpinās mūsu valsts attīstību un ir nākotnes virzītājspēks.
Loģiski, izglītība un jaunieši. Šīs divas lietas. Un mums šos jauniešus līdz izglītībai un patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir jāaizved.
Ja tev būtu iespēja dot vienu padomu ikvienam, kas vēlas uzsākt kādu sociālo iniciatīvu, ko tu viņam teiktu?
Galvenais — nebaidīties. Zini, pirmais solis vienmēr ir visgrūtākais, vai ne? Ja ir tāda ideja, tas jau ir brīnišķīgi. Tad sāc ar mazumiņu, kaut vai ar vienu cilvēku savā pagalmā. Izdari ko labu šim vienam cilvēkam. Vai aizbrauc pie kāda seniora, aprunājies un aizved viņam Ziemassvētku groziņu. Vai tev grūti? Sāc vienkārši, kaut vai izmēģini, ko vari darīt viena cilvēka labā.
Kā ir mainījusies tava izpratne un pārliecība par palīdzības un atbalsta sniegšanu, salīdzinot laiku, kad pievienojies “Mentor Latvia”, ar šodienu?
Pārliecība kā tāda man nav mainījusies. Taču mana rīcība gan, jo toreiz es iesaistījos un darīju visu, kā saka, vienmēr hands-on. Man ir tendence uzņemties pārāk daudz lietu vienlaicīgi. Tagad esmu iemācījusies izvērtēt un reizēm arī pateikt nē, taču bieži vien tomēr atkal uzņemos ko jaunu, un tad mans laiks ir tieši tik, cik ir.
Bieži arī pārdomāju, varbūt ir laiks atdot savu vietu kādam, kurš varētu praktiski vairāk darīt. Taču pārliecība, ka tas ir svētīgi, man vienmēr ir bijusi. Vēlētos, lai no manis pašas organizācijai būtu lielāka atdeve, tas man visvairāk sāp, kad pietrūkst laika.
Tu esi gandrīz kā “Mentor Latvia” mamma.
Jā, taču savi bērni kādreiz ir jāatdod. Tā nevar pieķerties. Iespējams, ka sabiedrībā ir kāds, kurš šo organizāciju spētu pacelt lielākos augstumos. Laiks rādīs. Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka, palīdzot citiem, tu palīdzi arī sev. Tas ir vairāk kā skaidrs. No otras puses, vispirms tev jāpalīdz sev, lai tu spētu palīdzēt citiem. Tas veido daļēji tādu kā apburto loku. Tas ir kā lidmašīnā – vispirms tev ir jāglābj sevi, un tikai tad vari glābt savu bērnu, nevis otrādi. Pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka bērns paliks bez mātes. Šis princips darbojas arī sabiedrībā.
Cilvēkam vispirms ir jārealizē sevi – jāpalīdz sev, jāattīsta savs cilvēkkapitāls gan profesionāli, gan personīgi. Un tad viņš var palīdzēt citiem. Un tad tas prieks ir dubults. Tad tu esi piepildījis sevi, un, manuprāt, mēs vienmēr mērām savu dzīvi – vai tā ir labāka nekā vakar. Ja ne apzināti, tad zemapziņā. Visi vēlas izaugsmi. Arī uzņēmējs miljonārs neliekas mierā un vēlas izaugsmi. Šeit runa nav tik daudz par naudu, bet gan par cilvēka būtību augt. Ir prieks, ka redzi izaugsmi tajā, ko dari. Tas pats attiecas uz attiecībām, emocijām, vidi, kurā tu dzīvo, zināšanām un lietu izpratni – visur izaugsme ir fundamentāla.
Ticu, ka, visi kopā un tik ilgi, kamēr vien mums pietiks enerģijas, naudas, pārliecības un spēka, mēs turpināsim strādāt un sniegt jauniešiem atbalstu. Man tiešām ir prieks, ka arī jauni uzņēmumi ir ieraudzījuši iespēju sadarboties šajā jomā.