Man vajag, lai caur asinīm rit zināšanas

Norunātās satikšanās dienas rītā saņemu Lienes zvanu. Liene ir mazliet satraukta, jo nejūtas labi, un telefonsarunas laikā saka, ka nevēlas, lai arī es saslimtu. Pie sevis nodomāju, cik tas ir atbildīgi un mīļi. Ieplānotā klātienes tikšanās acu mirklī maina formātu, un mēs satiekamies tiešsaistes zvanā.

Man pretī skatās mirdzošas acis un silts smaids. Arī caur ekrānu jūtu Lienes enerģiju, dzīvesprieku un labestību. Mentorprogrammu Liene pabeidza 2019. gadā. Šobrīd Lienei ir 21 gads. Viņa kopā ar vīru audzina meitu, mācās par pirmskolas izglītības skolotāju un strādā bērnudārzā. Viens no Lienes sapņiem ir iestāties Zemessardzē. Kā saka Liene, viņas dienas vienmēr ir piepildītas, reti kad viņa tā vienkārši apguļas un atpūšas.

Kādēļ tu toreiz meklēji palīdzību?
Dzīvoju audžuģimenē, biju ārpus ģimenes aprūpes. Man vajadzēja kādu cilvēku, kas mani atbalsta, motivē mācīties, jo tas bija laiks, kad es aizgāju prom no ģimenes. Man nebija nekādas motivācijas, man nebija arī īpaši labas attiecības ar audžumammu. Mēs nevarējām no sirds izrunāties. Nebija arī tādu draugu, kuri varētu mani pavilkt uz priekšu. Mēs visi tādi četrpadsmit, piecpadsmit gadus veci, visi vēl izklaidējās. Man jau no tā laika gribējās pieaugušo dzīvi, kaut ko lielāku, nevis vienkārši paspēlēt bumbu.

Kā tu nokļuvi mentorprogrammā?
Audžumamma mani tur ievirzīja, jo viņai tur kāds bija pazīstams.
Man bija mentore Agnese. Mums bija mēneša kabatas nauda, kuru varējām izmantot, lai ietu uz kino, teātri, pasākumiem, vai vienkārši paēst un abām kopā parunāt. Agnese brauca man pakaļ, tikāmies arī bieži ārpus noteiktajām reizēm programmā. Ņēmām skrituļslidas un braucām pa Mežaparku, izbaudījām laiku kopā, sēdējām pie ezera. Mums bija ļoti labs kontakts. Tagad tik bieži netiekamies, taču Agnese arī bija uz manas meitas pirmo dzimšanas dienu. Sekojam līdzi viena otrai sociālajos medijos.
Kad Aurēlija piedzima, man bija vēl viena mentore, taču tad man bija maz laika, un mēs tik ciešu kontaktu, kā ar Agnesi, neizveidojām.
Pēc programmas es arī esmu palīdzējusi citai meitenei, kura bija stāvoklī. Es ar viņu runāju un stāstīju par dzemdībām, ka tas nav nekas tik traks, ka nebūs tik slikti, es viņu motivēju un dalījos ar savu pieredzi. Mēs tagad apmaināmies ar bērnu drēbītēm un labo enerģiju.

Sanāk, ka tu pati arī jau esi iejutusies mentores lomā.
Jā. Es daudz cilvēkiem palīdzu ikdienā.

Vai tavas gaidas par mentorprogrammu piepildījās?
Jā. Saņēmu, ko vēlējos. Ar mentori gājām arī uz pasākumiem, bija mēnešu grupu tēmas. Atceros, viena tēma bija saistīta ar seksualitāti, izsargāšanos, slimībām. Bija arī vienkārši pasākumi, kur būt kopā un spēlēt dažādas spēles. Pēc tam, kad man vairs nebija mentora, es turpināju piedalīties pasākumos. Biju arī kopā ar meitu, bija tik mīļa un apčubinoša atmosfēra.

Tas man arī visvairāk patīk, ka pēc mentorprogrammas ir palikusi cieša saikne ar dalībniekiem un organizatoriem. Tu pazīsti foršus un pozitīvus cilvēkus, kas dara pozitīvas lietas. Tas iedrošina arī mani vairāk darīt labu, jo es redzu, ka citi arī to dara. Nevis tikai sēž internetā un domā, kā kādam kaut ko iedzelt.
Īpaši jaunajiem cilvēkiem izsisties dzīvē sākumā ir ļoti grūti. Kad pienāk 18, tas nav tik vienkārši, kā izklausās – tu paliec liels, un tev ir komunālie maksājumi, dažādas atbildības. Tam ir vajadzīgs liels atbalsts. It īpaši, ja tev nav mammas vai tēta, vai kādas citas atbalstošas personas. Tad vismaz mentors ir tas, kurš pastāsta, kā tas ir, ko darīt, atbild uz visiem jautājumiem.

Kā tu juties programmas laikā?
Ļoti labi, man laikam nekad nav bijis tā, ka es negribētu ierasties. Ja vien nebija kas attaisnojošs – ja saslimu, vai kaut kas saistīts ar bērnu vai izglītību.
Man patika, kā tika rīkoti pasākumi. Telpa bija tik maziņa, taču tu vienmēr juties tur tik mājīgi. Ja tu pat nerunā ar savu mentoru, vienmēr varēji ar kādu citu parunāt. Taisījām kafiju un tēju. Pozitīva gaisotne. Vienmēr atbalsts bez nosodījuma.

Vai tev programmas laikā bija arī kāds izaicinājums?
Īsti nē, jo esmu komunikabls cilvēks. Man patīk apmainīties ar domām un viedokļiem. Ja man vajag, es eju un daru, ko tad es tur domāšu, ja pieviļ, tad tā ir mana pieredze, no kuras es mācos.
Vienīgais izaicinājums ir pārkāpt sev pāri un atvērties svešam cilvēkam. It īpaši, kad tu esi sabijies un ierāvies sevī. Tas ir pilnīgi svešs cilvēks, ne māsa, ne brālis, svešs cilvēks, kurš vēlas tev palīdzēt. Ir grūti izstāstīt. Jaunietim ir svarīgi, ka vari uzticēties, ka tevi nenodos, ka vari stāstīt un viņš nepagriezīs muguru, lai ko tu būtu darījis.

Atceros, kā Agnese dienu pirms manas sešpadsmitās dzimšanas dienas aizveda mani uz pasākumu kino studijā. Dzīvoju Mežaparkā, un mēs rāpāmies pāri žogam, lai es tiktu mājās. Viņa man bija atvedusi kūku ar uzrakstu “Saldie 16”. Vērtīgi un forši momenti. Redzēt, kā citus cilvēkus var apsveikt, kā vienkārši likt citam cilvēkam smaidīt. Tad vari kādā grūtā situācijā vienkārši pasmaidīt.

Tagad, atskatoties uz programmu, kādi ir nozīmīgākie ieguvumi tev personīgi no dalības mentorprogrammā?
Atbalsts. Tas ir noteikti, ja pat tavs mentors nav sasniedzams, vari vērsties pie cita, neviens savu telefona numuru neslēpj. Vari piezvanīt, un tev palīdzēs.
Vēl tu iegūsti pozitīvu vidi. Neviens nenosoda, esi starp pozitīviem cilvēkiem, tevi uzklausa, palīdz kā var un iesaka lietas. Nav tāda – tā nevar, tas ir nepareizi. Iegūsti piemēru, pieredzi, kā var darīt lietas, ka viss nav tikai drūms.
Un tad vēl visi programmas plusi – grupu atbalsts, kopīgie pasākumi, kopā būšana.

Kas mainījās tavā dzīvē, esot mentorprogrammā?
Uzskati par dzīvi, ka var dzīvot citādāk, ka viss nav tik melns un drūmās krāsās, kā likās sākumā. Tajā brīdī man bija diagnosticēta depresijas epizode. Protams, bērns tikko izrauts no ģimenes, ko tur var gribēt – viņš jau nestaigās un nelēkās priecīgs apkārt. Tas pirmais gads man bija grūts, bija grūti uzticēties cilvēkiem. Tas, kā Agnese (mentore) tika ar mani galā, bija lieliski – viņai cepuri nost. Viņa atrada tik labu pieeju.

Ieraudzīju, ka varu dzīvot citādāk, ka ir tik daudz labu lietu, ko darīt, nevis tikai aiziet uz kādu klubu. Viņa parādīja, kā es citādāk forši varu pavadīt brīvo laiku – vienkārši aiziet paskrituļot, aiziet uz teātri, kino vai koncertu. Savu laiku var piepildīt citādāk un iegūt noderīgu informāciju. To, ko esi ieguvis, tu vari arī pēc tam nodot citam cilvēkam, kuram vajag palīdzību. Nekad nevari zināt, kas notiek ar otru cilvēku.

Vai programma tev iedeva virzienu, praktisku sajūtu par nākotni, ko vēlies darīt?
Tas atkarīgs no cilvēka. Es pat līdz šim brīdim nezinu, kas es gribu būt. Es mīlu bērnus, taču es noteikti to, ko daru tagad (bērnudārza audzinātāja), nedarīšu visu mūžu. No 9. klases man sirdī ir patriotisms, un gribu piepildīt savu Zemessardzes sapni. Man ir ļoti piepildītas dienas, reti kad es vienkārši apguļos un atpūšos.
Nevaru teikt, ka ievirzīja, taču palīdzēja saprast, kas man būs noderīgs nākotnē – to, jā, noteikti. 18 gados tevi iemet profesiju jūrā, un ko darīt, ja nekas neuzrunā? Kaut kur ir jāizmācās. Izglītību prasa darbā, un ir svarīgi, lai ir stabilitāte. Kad biju programmā, es nomainīju divas skolas, kas bija saistītas ar profesijām. Pirms paliku stāvoklī, gadu mācījos Rīgas Stila un modes tehnikumā, bet tad tieši sākās Covid-19. Tajā laikā mentore man palīdzēja saprast, ko un kā labāk darīt. Mani iedrošināja, ka varu arī šobrīd paņemt pauzi un pēc tam pabeigt. Man gribas no visa mazliet. Kaut kad dzīvē arī par pavāru gribu pamācīties. Esmu uzņēmīga, enerģiska, gribas zināšanas. Ja nav, tad liekas, ka degradējos, pazaudēju pusi pasaules. Man vajag, lai caur asinīm rit zināšanas.

Vai drīkstu jautāt, cik tev ir gadu?
Jā, man ir 21 gads.

Klausoties tavā stāstījumā, šķiet, esi vecāka.
Diemžēl man bija ātrāk jāpieaug nekā maniem līdzsvarotajiem citiem draugiem. Draudzējos arī ar vecākiem cilvēkiem. Man vajadzēja ātrāk piedzimt (smejas).
Pieaugot ātrāk, neesmu neko pazaudējusi. To, ko neieguvu agrāk, varu iegūt šobrīd. Meita ir paaugusies, varu mācīties, varu strādāt, pelnīt naudu, aiziet, kur gribu, nopirkt, ko gribu, paballēties ar draugiem. Nejūtos, ka būtu zaudējusi kaut ko.

Kādēļ jauniešiem mentorprogramma ir nepieciešama?
Lai palīdzētu jauniešiem saprast, ko viņi vēlas. Lai atbalstītu, ievirzītu, palīdzētu, motivētu, parādītu kaut ko jaunu un nepieredzētu. Padalīties ar pieredzi un viedokli, tieši to, kas nepieciešams par konkrētu tēmu. Būt blakus cilvēkam, kurš var atbalstīt jebkurā brīdī. Kad es rakstīju, man vienmēr atbildēja. Es uzticējos. Gribēju arvien vairāk ar cilvēku pavadīt laiku. Tu jūties drošībā, zini, ka pavadīsi ļoti labi laiku.

Neviens nekad nebija atstumts. Kopīgajos pasākumos neviens nebija vientuļš.
Programmā tu neesi vientuļš. Tev ir apkārt cilvēki, kuri vēlas palīdzēt. Tas ir tas foršākais. Jūti, ka esi kā zieds starp visiem pumpuriņiem. Tu vari būt cilvēkos, un tevi atbalsta. Mūsdienās jauniešiem, manuprāt, vispār nekas bez atbalsta neiet. Ja vecākiem vienalga, tad ir jāpalīdz pārējiem, jo jaunietim tas ir viens mirklis, lai viņš padotos un neko vairs negribētu darīt. Pie mums ne tik daudz cilvēku mācās vai ir palikuši Latvijā. Varbūt nemācās augstskolās, jo tas ir dārgi, taču, ja kāds palīdz un motivē mācīties, tad var tikt budžeta grupā.

Kā tev šķiet, šādām programmām ir nākotne?
Jā, noteikti. Es pati kādreiz gribētu būt mentors. Tā ir labās enerģijas apmaiņa – tu apmainies ar enerģiju un jūties reāli labi. Tu saņem apskāvienu vai labu vārdu, un visi ir laimīgi.