Natālija, vai Tu varētu nedaudz pastāstīt par sevi, ar ko ikdienā nodarbojies?
Natālija: Mans vārds ir Natālija, un es dzīvoju Londonā, Apvienotajā Karalistē, taču nāku no Kipras. Esmu žurnāliste un šajā profesijā strādāju jau piecus gadus. Televīzijā strādāju jau daudz ilgāk. Man vienmēr ir bijusi interese palīdzēt jaunām sievietēm, jo, kad sāku strādāt savā profesijā, nebija daudz sieviešu, kuras mani atbalstītu. Par to biju diezgan pārsteigta. Man vienmēr šķitis svarīgi, ka sievietes palīdz viena otrai, it īpaši žurnālistikā un līdzīgās jomās. Turklāt mani vienmēr interesējis apgūt ko jaunu, pats mācīšanās process. Skolā cilvēki visbiežāk nepalīdz saprast, kā pilnvērtīgāk dzīvot. Man vienmēr ir šķitis, ka ir labi, ja apkārt ir atbalstošu cilvēku loks, tādēļ vienmēr esmu vēlējusies iesaistīties šādā atbalsta kustībā. Kad Londonā bija lokdauns, turklāt ar diezgan striktiem ierobežojumiem, iedomājos, ka šis ir labs laiks, lai iesaistītos kādā atbalsta programmā, taču es to nevēlējos darīt Apvienotajā Karalistē, jo šeit tādu programmu ir daudz. Tā kā pati nāku no internacionālas vides, es vēlējos piedalīties starptautiskā projektā. Aplūkoju dažādas tiešsaistes mentoringa programmas un sazinājos ar starptautisko organizāciju “Mentor International”, kas atbildēja, un bija gatava sadarboties. Pandēmijas dēļ bija ieviests arī e-mentorings, kas bija tieši tas, ko meklēju. Mentor International piedāvāja sadarboties ar organizācijām Zviedrijā vai Latvijā. Mentor International pastāstīja, ka Latvijas mentorprogrammā piedalās jauniete Antra, kuras sapnis ir kļūt par žurnālisti. Izrunājām sadarbības iespējas ar jauniešu atbalsta biedrību “Mentor Latvia”. Ideja par to, ka varēšu kļūt par Antras mentori mani iedvesmoja. Biju sajūsmā!
Antra, pastāsti, lūdzu, kā Tu satikies ar Natāliju?
Antra: 2020. gada vasarā es uzsāku patstāvīgu dzīvi. Nedaudz vēlāk es sazinājos ar Mentor Latvia programmu vadītāju un atklāju, ka vēlos kļūt par žurnālisti, veidot rakstus. Tobrīd nebija nekādu iespēju attīstīties šajā jomā, tāpēc norunājām, ja būs kāds piedāvājums, tad sazināsimies. Nākamā gada sākumā saņēmu ziņu no Mentor Latvia, ka ir BBC žurnāliste, kura vēlas sadarboties ar mani. Biju ļoti patīkami pārsteigta, jo tas taču ir BBC, cik forši! Piekritu sadarbībai un rezultātā jau gadu sazināmies ar Natāliju tiešsaistē reizi nedēļā.
Kādas rakstura īpašības ir nepieciešamas cilvēkam, kurš vēlas gūt panākumus žurnālistikas jomā?
Natālija: Kad pirmoreiz satiku Antru, man nebija ne jausmas, ko sagaidīt. Kad satikāmies, atceros, ka sākumā viņa teica, ka nevar kaut ko izdarīt. Tomēr es ļoti ātri sapratu, ka viņa var un vēl vairāk nekā biju domājusi! Izrādās, viņa spēj ļoti labi runāt angļu valodā, ko, pēc pašas domām, nevarēja. Antra ir ļoti uzmanīga. Atceros, ka kādā tikšanās reizē ieminējos par kādu mazu lietu. Jau nākamreiz tiekoties, viņa bija izdarījusi tik daudz brīnišķīgu lietu, saņēmusies sarunai ar daudziem cilvēkiem, ieskaitot pazīstamus žurnālistus Latvijas radiostacijās. Es biju patīkami pārsteigta par to, ka viņa bija ne tikai klausījusies, bet arī tik smagi strādājusi, un man tas šķiet iespaidīgi. Ja runājam par to, kas nepieciešams, lai kļūtu par žurnālistu, esmu pārliecināta, ka Antrai piemīt tik daudz no tā. Viņa ir gudra, ieinteresēta mācīties ko jaunu, ir nospraudusi savus mērķus un gatava smagi strādāt, lai tos sasniegtu. Tagad saruna ar Antru ir viens no labākajiem manas nedēļas notikumiem! Viņa ir jauna sieviete, kura dzīvē pārvarējusi daudz grūtību, taču neskatoties uz to, spēj būt jauka un laipna. Lai arī esmu vecāka un esmu mentore, šķiet, ka reizēm jaunietis ir zinošāks nekā es.
Antra, ko Tu esi iemācījusies, kopš sāki sadarboties ar Natāliju? Kas ir Tevi iedvesmojis?
Antra: Kad sāku sadarboties ar Natāliju, viņa man deva mazus uzdevumus, lai es labāk izprastu, kā iesākt un virzīties žurnālistikas pasaulē. Reiz viņa man deva ieteikumu, kurš tobrīd šķita kā biedējošākais teikums, ko esmu dzirdējusi savā dzīvē: “Antra, Tev ir jārunā ar cilvēkiem, jāraksta, jāzvana un jāveido kontakti!”. Mani biedēja doma par rakstīšanu žurnālistiem un atpazīstamām personām Latvijā. Šķita, ka aiz uztraukuma “sirds izlēks laukā pa muti”. Tobrīd man ļoti palīdzēja mans puisis, kurš iedrošināja mani iziet no komforta zonas un to izdarīt. Uzrakstot vairākiem žurnālistiem, izdevās sasniegt vienu un varēju spert nākamo soli – sazināties telefoniski. Protams, tas prasīja ļoti lielu drosmi un saņemšanos (centos saņemties veselas trīs dienas), taču tas bija to vērts. Rezultātā guvu iespēju gan aprunāties ar žurnālistu un radio balsi Valdi Melderi, gan izveidot saraksti ar Radio Skonto.
Kādēļ, jūsuprāt, mentorprogramma ir noderīga jauniešiem? Kādēļ tai vajadzētu kļūt pamanītākai?
Natālija: Pirmkārt, man šķiet, ka bieži vien nevajag daudz, lai cilvēki un viņu labākās rakstura īpašības parādītos. Reizēm vienkārši ir vajadzīgs kāds, kurš tev pasaka, ka esi tiešām labs tajā, ko dari. Ja tā nav, tad, iespējams, tas var atturēt no kāda sapņa piepildīšanas vai mērķa sasniegšanas, kuru patiesībā esi spējīgs sasniegt. Svarīgi, ka ir kāds, kurš izcels tieši to labāko tevī un palīdzēs saprast, uz ko spējīgs esi patiesībā. Mentors neveido jaunieša personību no nulles, tikai izceļ to labo, kas viņā jau mīt. Ir brīži jaunieša dzīvē, kad pietiek ar ģimenes vai skolā sniegto palīdzību, taču bieži vien ar to nepietiek. Ja tev ir sajūta, ka dzīvē pietrūkst atbalsta, ir vērtīgi zināt, ka ir dažādas iespējas, kā saņēmt nepieciešamo palīdzību. Atšķirība starp psihologa vizīti un sadarbību ar mentoru ir tā, ka mentorpāra sadarbībā uzsvars ir tieši uz savstarpējo attiecību veidošanu, ne tikai norāžu saņemšanu.
Antra: Mentorprogrammā piedalos jau otro gadu. Pirmajā gadā mana mentore bija latviete, kura man ļoti palīdzēja ar savu dzīvesgudrību un padomiem, kā sākt pieaugušo dzīvi, apieties ar naudu, labāk organizēt savu ikdienu un citas noderīgas lietas. Sadarbība ar Natāliju ir vairāk profesionāla. Tomēr viņa mani arī atbalsta gan labajās, gan sliktajās dienās. Vienmēr, kad jūtos slikti, Natālija man atgādina par lietām, par ko varu priecāties un cik to ir daudz, kā arī iedrošina skatīties uz dzīvi vieglāk. Tādiem jauniešiem, kuri uzauguši līdzīgā situācijā – bez ģimenes un tās atbalsta, noteikti ir vajadzīga mentorprogramma. Lai gan ne tikai tiem jauniešiem, kuri uzauguši bez vecākiem, mentorprogramma var sniegt atbalstu. Arī jauniešiem, kuri dzīvo ģimenēs, sadarbība ar mentoru var būt noderīga. Mentors vismaz sākotnēji ir svešs cilvēks, kurš atklās savas domas par kādu problēmu bez “piepušķošanas”, kā to reizēm dara ģimene. Galvenais – sadarbojoties ar mentoru var iemācīties veidot veselīgas attiecības, kuras ne visiem cilvēkiem ir iespēja piedzīvot. Noteikti svarīgs ir arī kopīgi pavadītais laiks. Lai arī Natālija ir tūkstošiem kilometru attālumā no manis, es jūtu viņas siltumu un zinu, ka jebkurā brīdī varu uzrakstīt vai piezvanīt. Manuprāt, tā ir vērtība!
Kādus padomus jūs dotu gan mentoriem, gan jauniešiem, kuri vēlas iesaistīties mentorprogrammā?
Natālija: Manuprāt, šajā programmā ir milzum daudz ieguvumu gan jauniešiem, gan pašiem mentoriem. Mentoram tā ir unikāla pieredze, kas paplašina redzesloku. Tu vari izmantot savu dzīves pieredzi un zināšanas, lai palīdzētu kādam, kuram tas ir vajadzīgs, kopīgi pavadot laiku. Palīdzēt otram ir tik cilvēcīgi! Programmā mentors ir tas, kurš dalās ar padomiem un atbalsta jaunieti, bet pati programmas būtība ir mijiedarbība, jo arī mentors iegūst jaunu pieredzi. Mans viedoklis ir, ka, jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk sāk šķist, ka dzīvē ir mazāk panākumu. Personīgi man dalība mentorprogrammā sniedz pilnvērtīgāku pieredzi nekā mans ikdienas darbs. Varu iedomāties, ka doma par pieteikšanos mentorprogrammai kādam varētu būt biedējoša, bet tas ir gluži kā iegūt jaunu draugu, tāpēc nav no kā baidīties!