Jau 13 gadus Latvijā darbojas mentoru programma, kas sniedz atbalstu tiem jauniešiem vecumā no 12 līdz 21 gadam, kuri aug bez vecākiem. Tas ir īpaši izaicinošs vecuma posms, kad jauniešiem nepieciešamas uzticamas un drošas attiecības ar kādu pieaugušo. Šī programma ir par pieņemšanu un uzklausīšanu, nevis pāraudzināšanu, Latvijas Radio raidījumā “Vai tas ir normāli?” vērtēja “Mentor Latvia” izpilddirektore Edīte Zvirbule un psiholoģe Liene Bērziņa.
Būt līdzās
“Mentors ir līdzgaitnieks, cilvēks, kurš tev var dot padomu, kurš var atbalstīt un būt tev līdzās. Vēsturiski mentors ir vecāka un par tevi gudrāka persona, kura var tevi atbalstīt. Ja mēs runājam “Mentor Latvia” organizāciju, mēs savu darbību esam uzsākuši 2010. gadā, un joma, kurā mēs darbojamies, ir diezgan šaura, mēs sniedzam atbalstu jauniešiem vecumā no 12 līdz 21 gadam,” stāstīja Zvirbule.
Tie ir jaunieši, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē vai kuru vecāki dažādu iemeslu dēļ nespēj sniegt pilnvērtīgu atbalstu saviem bērniem.
“Mēs esam biedri vai dalībnieki plašākai “Mentor International” organizācijai, kura 1994. gadā tika dibināta Šveicē. Mūsu organizācijā ir biedri no dažādām valstīm, un tas mums ir ļoti liels pluss, ka mēs varam gan dalīties savā pieredzē ar citām valstīm, gan iegūt plašu starptautisku pieredzi par to, kas šobrīd notiek citās valstīs,” pauda Zvirbule.
Jaunieši vecumā no 12 līdz 21 gadam ir sarežģītā dzīves posmā, kad notiek daudz un dažādu pārmaiņu. Tas ir laiks, kad īpaši vajadzīgs atbalsts no pieaugušajiem.
“Eksistē daudz un dažādas mentoringa formas. Mēs šobrīd darbojamies tikai individuālajā mentoringa formā, kas nozīmē to, ka viens jaunietis saņem viena pieaugušā atbalstu. Šī ir ļoti individuāla pieeja katram jaunietim, atbilstoša tieši viņa vajadzībām un interesēm.
Mentors cenšas atbalstīt tieši tādā veidā, kādā jaunietis ir vēlējies saņemt šo mentora atbalstu,” norādīja Zvirbule.
Piemēram, ir jaunieši, kuri saskaras ar mentāla rakstura grūtībām, kuri vienkārši vēlas ar kādu izrunāties, kādam uzticēt savas domas un saņemt atgriezenisko saiti. Tad mentors ir vairāk sarunu biedrs, taču ir arī jaunieši, kuriem vajadzīgs zināms praktisks atbalsts un ieteikumi.
“Piemēram, jaunietis, kurš pabeidz 9. klasi un pārceļas no ārpusģimenes aprūpes iestādes vienā pilsētā uz citu pilsētu, jo uzsāk profesionālās studijas. Viņš šajā pilsētā ir absolūti viens, viņam nav ne atbalstošā personāla, ne draugu. Viņš sāk pilnīgi no nulles jaunā pilsētā. Tas ir liels atbalsts, ja šajā brīdī līdzās ir mentors, kurš var palīdzēt un parādīt dažādas vietas pilsētā, palīdzēt pieteikties stipendijai. Risinājumu var būt daudz un dažādi, atbilstoši jaunieša vajadzībām,” skaidroja Zvirbule.
Apbrīnojams darbs
“Mentor Latvia” praksē ir bijuši gadījumi, kad jauniešiem nepieciešams atbalsts arī dažādu slimību pārvarēšanā, jo viņu ģimenes dažādu iemeslu dēļ šajā grūtajā posmā nav līdzās.
“Šobrīd mums ir virs 500 jauniešiem, kuri šo gadu laikā ir saņēmuši mentora atbalstu. Apmēram tāds pats skaits ir bijis arī brīvprātīgo mentoru, cilvēku Latvijā, kuri ir bijuši gatavi ilgā laika periodā, jo mentora programma parasti ilgst gadu, veltīt savu laiku brīvprātīgo darbam un regulāri tikties ar jaunieti un sniegt atbalstu,” norādīja Zvirbule.
Brīvprātīgais mentors atbalsta sniegšanā vienam jaunietim vidēji iegulda no 120 līdz 240 darba stundām gadā. To skaitā ietilpst gan apmācību programmas iziešana, gan atbalsta grupu apmeklēšana, gan tikšanās ar jaunieti un saziņa attālināti.
“Tas ir milzīgs, apbrīnojams darbs, ko šie pieaugušie veic, jo tas ir vairāk kā viens darba mēnesis gadā, ko viņi velta savā brīvajā laikā jauniešiem. Par to viņiem milzīgs paldies,” atzina Zvirbule.
Viņa uzsvēra, ka pats galvenais uzdevums mentoru programmai ir nodrošināt, lai jaunietis justos droši, lai viņš vai viņa justos pieņemts un sadzirdēts. Ja šie nosacījumi izpildās, visai ātri atrisinās citi jautājumi, kas saistīti ar uzvedības un mācību grūtībām.
“Šī programma nav par pāraudzināšanu vai pārveidošanu, šī programma ir par pieņemšanu un uzklausīšanu,” pauda Zvirbule.
Bērziņa atzina, ka jauniešiem, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē, jau ir uzkrāta dažāda pieredze – bieži vien tas ir vecāku zaudējums, iespējams, arī emocionāla vai fiziska vardarbība, kas piedzīvota. Pusaudžu vecums ir izaicinošs jebkuram jaunietim, bet īpaši šiem pusaudžiem papildu atbalsts ir ļoti būtisks.
“Tur ir plašs loks ar emocijām, kas viesuļo, ar kurām ir jātiek galā. Šeit nāk talkā mentors, pieaugušais, ar kuru var izveidot uzticamas un drošas attiecības. Kad tās izveidojušās, process notiek diezgan dabiski. Satiekoties, varbūt apmeklējot dažādas vietas, jaunieši uzdrošinās jautāt un risināt savas problēmas. Viņi dzīvo savā burbulī, viņiem ir ļoti svarīgi redzēt to pieaugušo savādāko burbuli,” skaidroja Bērziņa.
Vajag drosmi
Brīvprātīgais mentors Ivo Puškins atklāja, ka kļūt par mentoru viņu mudināja vairāki faktori. Viens no tiem ir viņa mammas piemērs, kura pēc pašas bērnu izaugšanas izveidoja audžuģimeni.
“Tas pavēra manu skatu uz šo sistēmu kā tādu. Otrkārt, mana dzīvesbiedre pieteicās mentoru programmā. Tā gada laikā, ko viņa pavadīja šajā programmā, es ik pa laikam redzēju, kā viņai iet ar to jaunieti, kā tās attiecības veidojas, un tas šķita tik ļoti noderīgi. Man šķita – kāpēc tas netiek visur darīts? Tas ir jādara visiem, kas to var! Nākošajā gadā viņa mani iedvesmoja pieteikties,” stāstīja Puškins.
Viņš atzina, ka šāds solis prasa zināmu drosmi, jo programmas sākumā pastāv zināmas bailes. Tas ir dabiski, un uztraukumu sākotnēji izjūt arī jaunietis pats.
“Tajās attiecībās es nemēģināju tēlot, ka man nav uztraukuma, bet gan parādīt, ka tas ir normāli. Sākumā tā liekas ļoti liela atbildība, tādēļ arī ir tās bailes pieteikties vispār, jo šķiet, – kas es par mentoru? Tas ir viens no faktoriem, kas liecina, ka cilvēks var kļūt par mentoru, ja ir šīs šaubas. Šī programma nav par to, ka es zinu, kā labāk, es zinu, kā vajag, tāpēc iešu un pateikšu to jauniešiem,” skaidroja Puškins.